Galaktiku kopas: Atsevišķas galaktikas sastopamas reti, tās grupējas grupās un kopās.
Galaktiku izvietojums: Galaktiku kopas ir izvietotas milzīgu, neregulāru šūnu sienās.
Visuma izplešanās: Attālums starp galaktikām palielinās Visuma izplešanās dēļ.
Galaktiku kopas
Galaktikas šķir grūti iedomājami attālumi. Mums tuvākā galaktika - Andromedas miglājs atrodas 690 000 parseku jeb 2,3 miljonu gaismas gadu attālumā. Ievērojami tuvāk atrodas mūsu Galaktikas pavadoņi - Lielais Magelāna mākonis un Mazais Magelāna mākonis, bet attālumi līdz tālajām galaktikām mērāmi daudzos megaparsekos (Mpc).
 |  |
| Galaktiku grupa “Stefana kvintets”. Redzamas piecas galaktikas, priekšplānā atrodas mūsu Galaktikas zvaigznes. AURA/NOAO/NSF attēls. 15,5 kb | Berenikes Matu zvaigznāja galaktiku kopa. Šajā attēlā visi gaismas plankumi, kas nav punktveidīgi, ir atsevišķas galaktikas. AURA/NOAO/NSF attēls. 16,6 kb |
Atsevišķas galaktikas Visumā sastopamas reti. Lielākā daļa galaktiku veido galaktiku grupas un galaktiku kopas. Galaktiku grupās ir daži desmiti galaktiku, bet galaktiku kopās ir simti un tūkstoši galaktiku. Mūsu Galaktika ietilpst galaktiku grupā, ko sauc par Lokālo grupu. Tajā ir daži desmiti galaktiku, lielākās no tām ir mūsu Galaktika, Andromedas miglājs un galaktika M 33. Lokālajai grupai tuvākā galaktiku kopa atrodas Jaunavas zvaigznājā un tajā ietilpst vairāk nekā 2 tūkstoši galaktiku. Attālums līdz Jaunavas galaktiku kopai ir aptuveni 14 Mpc (14 000 000 pc). Visumā atklāti arī lielāki veidojumi – galaktiku sienas, kas stiepjas daudzu megaparseku garumā un sastāv no daudzām galaktiku kopām.
Galaktiku izvietojums
augoties noteiktā virzienā, pie debess redzami dažādā attālumā izvietoti galaktiku slāņi. Fotogrāfijās, kas iegūtas ar pasaules spēcīgākajiem teleskopiem, debess ir burtiski noklāta ar galaktikām. Tās veido telpisku struktūru, ko sauc par Visuma lielmēroga struktūru. Galaktiku grupas un kopas ir izvietotas milzīgu, neregulāru šūnu sienās. Visuma struktūru var salīdzināt ar ziepju putām, kurās haotiski izvietoti dažāda izmēra ziepju burbuļi. Šūnu jeb burbuļu iekšienē galaktiku ir maz. Šāda struktūra novērojama visā izpētītajā Visuma daļā sauc par Metagalaktiku. Metagalaktika ir ļoti liela, taču nav bezgalīga. Visums turpinās arī ārpus tās.
Šajā Habla kosmiskā teleskopa uzņēmumā, kurā parādīts neliels debess apgabals Lielā Lāča zvaigznājā, redzam, ka debess ir burtiski noklāta ar tālām galaktikām. HST/STScI attēls. 129,0 kb
Ar mūsdienu teleskopiem iespējams ieskatīties Visumā aptuveni līdz 10 miljardu gaismas gadu attālumam, līdz ar to teleskops darbojas kā savdabīga laika mašīna. To gaismu, ko novērotājs redz, skatoties uz Andromedas galaktiku, tā ir izstarojusi pirms 2,3 miljoniem gadu - tajos laikos, kad cilvēka sencis varbūt vēl dzīvoja kokos un vēl nebija paņēmis rokā pirmo akmens cirvi. Taču Andromedas galaktika ir tuvs objekts. Raugoties uz tālākiem Visuma objektiem, iespējams ieskatīties pagātnē vēl tālāk. Piemēram, gaisma no tālākajiem kvazāriem līdz Zemei nāk vairākus miljardus gadu, tāpēc mēs redzam kvazārus nevis tādus, kādi tie izskatās tagad, bet tādus, kādi tie izskatījās ļoti tālā pagātnē. Kvazāri ir kā logs uz Visuma pagātni.
Tā kā gaismai nepieciešams noteikts laiks, lai sasniegtu Zemi, mēs redzam Visuma objektus nevis tādus, kādi tie izskatās pašlaik, bet gan tādus, kādi tie izskatījās pagātnē. I. Vilka zīmējums. 32,8 kb
Visuma izplešanās
20. gadsimta pirmajā pusē astronomi atklāja, ka attālumi starp galaktikām palielinās. Tas nozīmē, ka Visums izplešas. Skatoties no mūsu Galaktikas, redzams, ka citas galaktikas attālinās, pie kam, jo tālāk tās atrodas, jo lielāks ir to attālināšanās ātrums. Taču tas nenozīmē, ka mūsu Galaktika ir Visuma centrs. Skatoties no citas galaktikas, redzamā izplešanās aina būtu tāda pati. Kā to saprast? Iztēlosimies, ka galaktikas novietotas uz gaisa balona virsmas. Pūšot balonu lielāku, attālumi starp galaktikām pieaug. Nevienā balona daļā tās nesāk blīvēties, neviena galaktika nav arī izplešanās centrs. Taču jāņem vērā, ka analoģija ar balonu tiek izmantota vienīgi uzskatāmības labad. Nevajag iedomāties, ka Visums ir lode, kas izplešas apkārtējā tukšā telpā. Visums ir viss, kas pastāv. Ārpus tā nekā nav. Nav ne tikai galaktiku, bet vispār nekā - nedz telpas, nedz laika.
Visuma izplešanās salīdzinājums ar balona pūšanu. I. Vilka zīmējums. 9,5 kb
Debess ķermeņu kustības ātruma noteikšanai astronomijā plaši izmanto Doplera efektu. Ja debess ķermenis tuvojas vai attālinās, spektrāllīnijas tā spektrā nobīdās. Attālināšanās gadījumā līnijas nobīdās uz spektra sarkano galu. To sauc par sarkano nobīdi. 20. gadsimta sākumā astronomi konstatēja, ka galaktiku spektros pastāv liela sarkanā nobīde. Tas nozīmē, ka citas galaktikas attālinās no mūsu Galaktikas. Amerikāņu astronoms E. Habls atklāja likumsakarību, ko tagad sauc par Habla likumu: jo lielāks galaktikas attālināšanās ātrums, jo lielākā attālumā tā atrodas.
Spektrāllīnijas nobīde galaktikas spektrā dod iespēju noteikt tās attālināšanās ātrumu un attālumu. I. Vilka zīmējums. 22,7 kb
Zinot galaktikas sarkano nobīdi, var aprēķināt tās attālināšanās ātrumu un arī attālumu līdz galaktikai. Tālākās galaktikas un kvazāri attālinās no mums ar lielu ātrumu. Habla likumu astronomijā pielieto ļoti bieži, jo tas ir pats labākais “metramērs” kosmosa plašumos.
