Jupiters: Jupiters ir Saules sistēmas lielākā planēta.
Neptūns: Neptūns pēc fizikālajām īpašībām ir līdzīgs Urānam.
Saturns: Saturnu citu planētu vidū izceļ lielais gredzens.
Urāns: Urāna rotācijas ass ir gandrīz horizontāla, tāpēc planēta it kā “veļas” pa orbītu.
Plutons: Plutons ir pati tālākā un mazākā planēta.
Jupiters
Jupiters ir Saules sistēmas lielākā planēta. Tā patiešām ir planēta - milzis. Jupitera tilpumā varētu ievietot 1000 zemeslodes! Pēc ķīmiskā sastāva planēta ir līdzīga zvaigznēm. Tā sastāv galvenokārt no gāzēm - ūdeņraža un hēlija un tikai planētas centrālajā daļā atrodas karsts, izkusis, no silikātiežiem un metāliem sastāvošs kodols. Spiediens un temperatūra Jupitera dzīlēs ir tik lieli, ka gāze atrodas sašķidrinātā stāvoklī, bet vēl dziļāk – metāliskā stāvoklī. Planētas atmosfērā sastopams arī metāns un amonjaks. Jupiteram ir visspēcīgākais magnētiskais lauks no visām milzu planētām. Tas ir 10 reižu spēcīgāks nekā Zemes magnētiskais lauks un tā polaritāte sakrīt ar ģeogrāfisko polu izvietojumu. Jupiteram ir milzīga magnetosfēra, kas planētas nakts pusē stiepjas daudzu miljonu kilometru attālumā līdz pat Saturna orbītai.
Jupiters. NASA/JPL attēls. 59 kb
Jupitera fizikālie raksturlielumi
Diametrs, km | Masa, kg x 1024 | Vidējais blīvums, kg/m3 | Raksturīgā temperatūra, °C | Atmosfēras sastāvs | Magnētiskais lauks (Zeme=1) |
142984 | 1898,8 | 1330 | -130 | H2, He, CH4, NH3 | 10 |
Jupiters un tā četri lielākie pavadoņi. NASA attēlu kompozīcija. 76 kb | Jupitera uzbūve. 23 kb |
Jupiters strauji griežas, veicot vienu apgriezienu ap asi 10 stundās, tādēļ planēta ir ievērojami saplacināta pie poliem. Uz tās redzamas paralēlas, dažādu krāsu mākoņu svītras, starp kurām īpaši izceļas liels atmosfēras veidojums - Sarkanais plankums. Mākoņu joslas kustas ar atšķirīgu ātrumu, tāpēc uz to robežas rodas virpuļi. Joslu izskats un nokrāsa visu laiku mainās. Uz Jupitera ir auksts - temperatūra mākoņu segas līmenī ir -130°C. Jupiters nes romiešu dievu valdnieka vārdu. Atbilstošais grieķu dievu valdnieks bija Zevs. Pēc grieķu mītiem zibeņmetis Zevs bija bargs valdnieks. Viņš pārvaldīja gan dievus Olimpā, gan mirstīgos Zemes virsū. Cilvēku likteņi - laime un nelaime, ļaunais un labais, arī dzīvība un nāve - viss bija viņa rokās.
Jupitera pavadonis Jo. NASA/JPL attēls. 27 kb | Jupitera pavadonis Eiropa. NASA/JPL attēls. 28 kb |
Jupiteram ir 16 pavadoņi un gredzens. Gredzens ir plāns un caurspīdīgs. To veido neskaitāms daudzums atsevišķu daļiņu. Četri lielākie Jupitera pavadoņi attālumu secībā no planētas ir Jo, Eiropa, Ganimēds un Kallisto. Tie ir lieli Saules sistēmas objekti, kas varētu pretendēt uz planētas statusu, ja vien neriņķotu ap Jupiteru. Jo ir neparasts pavadonis. Uz tā darbojas vairāki vulkāni, kas izverd sēru un sēra dioksīdu. Jo ir pats vulkāniski aktīvākais debess ķermenis Saules sistēmā. Tā dzīlēs ir daudz sēra, bet citu pavadoņu sastāvā ir daudz ledus un ūdens. Pavadoņa Eiropas gludo ledus virsmu klāj plaisu tīkls. Iespējams, ka tās dzīlēs atodas sķidra ūdens okeāns. Ganimēds ir vislielākais pavadonis Saules sistēmā. Tas pārspēj izmēros divas planētas: Merkuru un Plutonu. Savukārt Kallisto ir no vienas vietas noklāts ar krāteriem.
Jupitera pavadonis Ganimēds. NASA/JPL attēls. 28 kb | Jupitera pavadonis Kallisto. NASA/JPL attēls. 23 kb |
Jupitera pavadoņi
Pavadonis | Diametrs, km |
Ganimēds Kallisto Jo Eiropa Amalteja Himalija Tēbe Elara Pasife Karme Metīda Sinope Līziteja Ananke Adrasteja Lēda | 5262 4800 3630 3138 190* 186 100* 76 50 40 40 36 36 30 20* 16 |
* - neregulāra forma
Saturns
Saturns ir otra lielākā Saules sistēmas planēta. Citu planētu vidū Saturnu izceļ izteiktais gredzens. Uz Saturna virsmas nevar saskatīt tik daudz detaļu kā uz Jupitera, jo to klāj dūmaka. Pēc fizikālajām īpašībām Saturns ir līdzīgs Jupiteram. Arī Saturna dzīlēs ir šķidra un metāliska ūdeņraža un hēlija slānis. Saturna magnētiskais lauks ir nedaudz vājāks nekā Zemei, bet, tāpat kā Jupiteram, planētai ir plaša magnetosfēra. Saturna atmosfēra sastāv no ūdeņraža, hēlija un neliela daudzuma metāna. Temperatūra mākoņu segas augšējā līmenī ir -175°C. Saturnam ir izteikts saplakums. Planēta veic vienu apgriezienu ap asi nepilnās 11 stundās.
Saturna fizikālie raksturlielumi
Diametrs, km | Masa, kg x 1024 | Vidējais blīvums, kg/m3 | Raksturīgā temperatūra, °C | Atmosfēras sastāvs | Magnētiskais lauks (Zeme=1) |
120536 | 568,5 | 700 | -175 | H2, He, CH4 | 0,7 |
Saturns. NASA/JPL attēls. 23 kb | Saturna gredzena sīkstruktūra. NASA/JPL attēls. 127 kb |
Saturns ir pēdējā no senatnē zināmajām planētām. Senie grieķi tam piešķīra Zeva tēva Krona vārdu. Krons - tas ir laiks (Hronoss), kas visu aprij. Krons baidījās, ka viņa bērni atņems tam varu, tāpēc viņš tos bez žēlastības aprija. Tikai Zevam izdevās izglābties, jo māte viņa vietā iedeva aprīt Kronam akmeni. Romiešu mitoloģijā Kronam atbilst Saturns, kura vārds tad piešķirts planētai.
| |
Saturns un tā lielākie pavadoņi. NASA/JPL attēls. 56 kb | Saturna uzbūve. 30 kb |
Saturna gredzens sastāv no tūkstošiem atsevišķu gredzentiņu, kas izkārtoti vairākās joslās. Tos veido dažāda lieluma ledus gabali vai ar ledu klāti klinšu bluķi. Gredzens ir plats, bet ļoti plāns. Reizi 15 gados gredzens pagriežas pret Zemi ar šķautni un kādu laiku nav saskatāms. Saturnam ir visbagātīgākā pavadoņu saime Saules sistēmā - 18 pavadoņi. Tie sastāv no ledus un silikātiežiem. Lielākais Saturna pavadonis ir Titāns. Tas ir vienīgais pavadonis Saules sistēmā, kam ir blīva atmosfēra. Necaurspīdīgie mākoņi un dūmaka neļauj saskatīt tā virsmu. Vēl četri samērā lieli Saturna pavadoņi ir Reja, Japets, Diona un Tētija.
| |
Saturna pavadonis Tētija. NASA/JPL attēls. 16 kb | Saturna pavadonis Japets. NASA/JPL attēls. 13 kb |
Saturna pavadoņi
Pavadonis | Diametrs, km |
Titāns Reja Japets Diona Tētija Encelads Mimass Hiperions Fēbs Jānuss Epimetejs Prometejs Pandora Helena Telesto Kalipso Pāns Atlants | 5150 1530 1460 1120 1060 500 392 286* 220 192* 120* 105* 90* 30* 30* 25* 20* 15* |
* - neregulāra forma
Urāns
Urānam ir neparasti novietota rotācijas ass - tā ir gandrīz horizontāla, tāpēc planēta it kā "veļas" pa orbītu, pārmaiņus pievēršot Saulei gan ekvatora apvidu, gan polus. Urāna mākoņu sega ir zilganzaļā krāsā un ļoti viendabīga - uz tās nevar saskatīt gandrīz nekādas detaļas. Temperatūra mākoņu līmenī ir zema: -210°C. Atmosfēras ķīmiskais sastāvs ir milzu planētām tipisks – ūdeņradis, hēlijs, metāns un amonjaks. Urāna dzīles nav tik karstas kā Jupiteram un Saturnam, tāpēc tam zem gāzveida apvalka acīmredzot ir no ūdens vai no ledus sastāvošs slānis. Urāns veic vienu apgriezienu ap asi 17 stundās.
Urāna fizikālie raksturlielumi
Diametrs, km | Masa, kg x 1024 | Vidējais blīvums, kg/m3 | Raksturīgā temperatūra, °C | Atmosfēras sastāvs | Magnētiskais lauks (Zeme=1) |
51118 | 86,63 | 1300 | -210 | H2, He, CH4, NH3 | 0,77 |
Urāns. NASA/JPL attēls. 11 kb
Planētas magnētiskais lauks nav pārāk spēcīgs, bet ir neparasts ar to, ka magnētiskā lauka ass atrodas lielā leņķī attiecībā pret planētas rotācijas asi. Planētai ir 9 šauri gredzeni un 15 dažāda diametra pavadoņi. Lielākie Urāna pavadoņi ir Titānija, Oberons, Umbriels un Ariels. Lielākā daļa Urāna pavadoņu nosaukti angļu rakstnieka V. Šekspīra lugu varoņu vārdos.
Urāna pavadonis Miranda nosacītās krāsās. NASA/JPL attēls. 69 kb
Urānu atklāja angļu astronoms Viljams Heršels 1781. gadā. Interesanti, ka atklājums tika izdarīts nejauši, veicot novērojumus ar citu mērķi. Planētai dots grieķu dievu ciltstēva, debess valdnieka Urāna vārds. Urāns tiek pieminēts grieķu mītos par pasaules radīšanu. No Urāna (Debess) un Gejas (Zemes) savienības radušās daudzas lietas un parādības: upes un okeāni, Saule un Mēness, zvaigznes pie debesīm, visi vēji u.c.
Urāna uzbūve. 17 kb
Urāna pavadoņi
Pavadonis | Diametrs, km |
Titānija Oberons Umbriels Ariels Miranda Paks Porcija Džuljeta Belinda Kresīda Dezdemona Rozalinda Bianka Ofēlija Kordēlija | 1580 1524 1172 1158 480 154 106 84 66 62 54 54 42 30 26 |
Neptūns
Neptūns pēc fizikālajām īpašībām ir līdzīgs Urānam. Tas ir nedaudz mazāks, taču blīvāks, tāpēc planētas masa ir nedaudz lielāka, nekā Urānam. Uz Neptūna ir ļoti auksts: -215°C. Uz planētas zilās mākoņu segas dažviet redzami gaiši un tumši plankumi. Atmosfēra sastāv no ūdeņraža, hēlija, metāna un amonjaka. Arī Neptūnam zem gāzveida apvalka acīmredzot ir no ūdens vai ledus sastāvošs slānis. Neptūna rotācijas periods ir 16 stundas. Tāpat kā Urānam, Neptūna magnētiskā lauka ass atrodas lielā leņķī attiecībā pret rotācijas asi. Planētai ir 4 gredzeni - divi spožāki un divi vājāki - un 8 pavadoņi. Vienīgais lielais Neptūna pavadonis ir Tritons, kurš riņķo ap planētu pretēji tās rotācijas virzienam. Pavadoņa virsmu klāj sasaluša slāpekļa sarma un plaisu tīkls.
Neptūna fizikālie raksturlielumi
Diametrs, km | Masa, kg x 1024 | Vidējais blīvums, kg/m3 | Raksturīgā temperatūra, °C | Atmosfēras sastāvs | Magnētiskais lauks (Zeme=1) |
49528 | 102,78 | 1760 | -215 | H2, He, CH4, NH3 | 0,4 |
| |
Neptūns. NASA/JPL attēls. 19 kb | Neptūna gredzeni (planēta aizsegta ar masku). NASA/JPL attēls. 27 kb |
Interesanti, ka Neptūnu vispirms atklāja “uz papīra”, izmantojot vispasaules gravitācijas likumu. Urāna kustībā pastāvēja novirzes, ko varēja izskaidrot, ja pieņēma, ka aiz tā pastāv vēl viena planēta. Divi astronomi - francūzis Žans Irbēns Leverjē un anglis Džons Kūčs Adamss nolēma pēc šīm novirzēm noteikt jaunās planētas atrašanās vietu. Pirmais aprēķinus pabeidza Dž. Adamss, taču jaunā planēta tika atklāta pamatojoties uz Ž. Leverjē iegūtajiem rezultātiem. Planētu atrada pie debess 1846. gadā pavisam netālu no viņa norādītās vietas. Tomēr par Neptūna atklājējiem uzskata abus astronomus. Neptūnu nosauca romiešu jūras dieva vārdā. Neptūns ir ūdeņu pavēlnieks. Pietiek viņam pacelt trijžuburi, lai jūrā sāktos vētra, taču, līdzko viņš pamāj ar roku, viļņi atkal norimst un kuģi var mierīgi turpināt ceļu.
Neptūna uzbūve. 17 kb | Neptūna pavadonis Tritons. NASA/JPL attēls. 52 kb |
Neptūna pavadoņi
Pavadonis | Diametrs, km |
Tritons Protejs Nereīda Lārisa Galateja Despina Talasa Najāda | 2706 418* 340 192* 158 148 80 58 |
* - neregulāra forma
Plutons
Plutons ir Saules sistēmas tālākā un mazākā planēta. Tas nepieder ne pie Zemes grupas planētām, ne pie milzu planētām. Plutonu 1930. gadā pēc ilgstošiem meklējumiem atklāja amerikāņu astronoms Klaids Tombo. Tam dots grieķu pazemes valstības dieva vārds, kas labi piestāv šai tālajai, aukstajai un tumšajai planētai. Pēc grieķu mītiem drūmajā Plutona valstībā, kur nekad neiespīd saule un neiekļūst zemes dzīves prieki un bēdas, mīt mirušo dvēseles. Tām nekad nav lemts atgriezties zemes virsū.
Plutona fizikālie raksturlielumi
Diametrs, km | Masa, kg x 1024 | Vidējais blīvums, kg/m3 | Raksturīgā temperatūra, °C | Atmosfēras sastāvs |
2302 | 0,015 | 1900 | -215 | CH4, N2? |
Plutona uzņēmums ar Habla kosmisko teleskopu. HST/STScI attēls. 4 kb
Plutona orbīta ir samērā eliptiska, tādēļ planētas attālums no Saules mainās plašās robežās. Viens Plutona orbītas posms atrodas Neptūna orbītas iekšpusē, tāpēc dažkārt Plutons atrodas tuvāk Saulei, nekā Neptūns, taču abas planētas sadurties nevar, jo to kustība ir saskaņota tā, ka planētas nekad nepienāk tuvu viena otrai. Kad Plutons atrodas perihēlija tuvumā, tam pastāv retināta atmosfēra, ko veido no virsmas iztvaikojis metāns. Temperatūra uz Plutona ir aptuveni -215°C.
Plankumi uz Plutona virsmas. HST/STScI attēls. 49 kb
Plutons ir vienīgā planēta, kas nav pētīta no kosmiskajiem aparātiem, tāpēc par tās fizikālo dabu vēl ir daudz neskaidrību. Iespējams, ka pēc uzbūves tas ir līdzīgs komētām. Plutonam ir liels pavadonis Harons, kas ir tikai divas reizes mazāks par planētu - Harona diametrs ir 1200 km. Harons apriņķo Plutonu reizi 6 dienās. Šajā laikā Plutons veic arī vienu apgriezienu ap asi.
Plutona iespējamā uzbūve. 19 kb